Ar Mīlestību

Liels bija mans pārsteigums, kad savā priekšā ieraudzīju Hitleru. Domāju, ka lielākā daļa cilvēku nav vienaldzīgi šīs figūras priekšā. Nevaru vairs precīzi atcerēties visas savas sajūtas, taču reizē jutu arī pilnīgu izmisumu - nu kā lai es viņu dziedinu? Visvairāk man gribējās novērsties, nosodīt un viņu nekad vairs neredzēt. Jutos iedzīta sprukās - man jāatrod iekšējais spēks, lai šajā pieredzē sajustu un dalītos ar mīlestību. Tajā brīdī nožēloju, ka sākotnēji nebiju izvēlējusies konkrētu cilvēku, pie kā doties - varēju taču nosaukt kādu no netaisnīgi cietušajiem valdniekiem, mūziķiem, svētajiem utt.

Izdzirdēju aicinājumu ieraudzīt iemeslu tam, kāpēc šis cilvēks nonācis konkrētajā situācijā, ieraudzīt viņa galveno traumu. Tajā brīdī savā priekšā ieraudzīju mazu bērnu. Šis bija viens no lielajiem pagrieziena brīžiem manis pašas uztverē un attieksmē pret citiem. Ieraugot bērnu, kurš reiz bija cietis (un tāpēc izaudzis par to, ko zinām), jau nākamajā mirklī sajutu, ka viņš sēž man klēpī, un es izplūdu bezgalīgā maigumā, mīļumā un gaišumā. Es apzinos, ka nespēju izdziedināt visu to bēdu, sāpju, baiļu un naida pilno lauku, kas vēl joprojām velkas cauri paaudzēm, bet es varu piedalīties ar savu kripatiņu. Zinu, ka neesmu viena, vēl daudzi spodrina pilienu pēc piliena, un agrāk vai vēlāk viss okeāns izgaismosies, tāpēc mēs turpinām.

Kopš šīs pieredzes arvien ātrāk ieraugu to mazo iekšējo bērnu, kas slēpjas aiz katra naidpilna, dusmīga vai bailīga pieaugušā fasādes. Šī mūsu svarīgā psihes daļa ļoti lielā mērā nosaka to, kā izpaužamies, kas ir tā ārējā realitāte, ko veidojam un ko piesaistām, un kas ir tas, ko no sevis izstarojam - naidu, atriebību, neuzticēšanos, cīņu vai laipnību, pieņemšanu, dzīvesprieku un harmoniju.  Es zinu, ka iekšējam bērnam nepieciešama mīlestība un drošības sajūta. Izmantoju tehnikas, kas ir manā rīcībā, un zinu, ka enerģija caur nodomu darbojas arī pati. Saule spīd visiem, neatkarīgi no mūsu tautības, uzskatu sistēmas, "pareizības" un citiem faktoriem. Tāpat arī mīlestība - mūžīga, bezgalīga, esoša it visur un visā - tā pieejama katram. 

Kad gribas izlabot pasauli vai cilvēkus apkārt, es pavēroju, kādas sajūtas manī radušās, atceros, ka varu atbildēt tikai par sevi, un bieži izmantoju ģeniālo Ineses Prisjolkovas un Gintas Filia Solis projekta nosaukumu - Kā darītu Mīlestība?

Nav komentāru

Komentēt