Realitāte vai potenciāls?

Skolas gados es visbiežāk slimoju brīvlaikos. Visas manas sistēmas bija tik saspringtas, ka semestra beigu atslābums mani momentā ielika restarta režīmā. Dažas reizes dzīvē man ir bijusi ļoti izteikta slimības priekšnojauta, kad ķermenis iekšēji brēca, sūtīdams dažādus signālus un nonākot arī līdz apziņai. Ja tā turpināsies, es saslimšu. Katrā no šīm reizēm esmu atradusi kādu iekšēju spēka resursu, kas man palīdzēja pieņemt lēmumu pārtraukt vai mainīt esošo. 

Visus šos stāvokļus es ļoti precīzi sajūtu cilvēkos. Jau gandrīz 20 gadus mācoties un izzinot to, kas saistīts ar cilvēku prātu un zemapziņu, ir kādas pazīmes vai signāli, ko pamanu uzreiz, taču visvairāk atklāj cilvēka balss, acis un enerģija. Ar katru gadu man kļūst arvien vieglāk sajust pašu kodolu, dzīvības esenci vai dvēseli. Man ir izveidojies ieradums komunicēt tieši ar šo daļu. Lai vai kāds cilvēks ir manā priekšā, es uzskaņojos uz to enerģiju un talantiem, kas ienākusi šajā inkarnācijā. 

Pēdējie gadi ļoti intensīvi mani pašu māca nolaisties mazliet zemāk, jo lielākā daļa cilvēku ir diezgan tālu no šī sava potenciāla. Kamēr nav sakārtotas un integrētas sāpīgās un no savas apziņas izstumtās daļas, kamēr nav notīrīti kolektīvie vai dzimtas uzslāņojumi, tikmēr mēs katrs esam ierauts savu ieradumu un trigeru spēlēs. Es redzu talantu un to, kas vari būt, bet mēs šobrīd nevaram harmoniski sadarboties, ja negribi atlaist aizvainojumu un dusmas, ko gadiem nēsā sev līdzi. Tu varētu darīt lielas lietas, taču spurojies man pretī, jo tavai zemapziņai es atgādinu mammu, kura nav pietiekami samīļojusi bērnībā. Man ir instrumenti, kas var palīdzēt, taču jāgrib ir tev. 

Tas jūtīgums, kas agrāk bija mans mīnuss, tagad kalpo kā mans smalkākais instruments, kas pateicoties dažādām metodēm, zināšanām un tehnikām, tiek pulēts un kļūst arvien jaudīgāks. Ar prieku nāku palīgā ikvienam dvēseles saucienam. Kur tīrs nodoms, tur jaudīgi rezultāti.

Mīlestībā

Nav komentāru

Komentēt