Sfinksas balss

Man bija cilvēks, uz ko varu paļauties. Džena pati Ēģiptē nodzīvoja 9 gadus, pirms mammas slimība atsauca viņu atpakaļ uz ASV. Pirms nepilna gada tieši mīlestība pret šīs valsts īpašajām dabas enerģijām mūs saveda kopā. Rīta saulei austot Sinaja kalnā, lūdzos, lai dzīve man parāda, kā varu kļūt redzamāka un sasniedzamāka angļu auditorijai, kam varētu mācīt Timeline Healing, un tieši pēc atgriešanās mājās saņēmu vēstuli, ka tiek meklēti pasniedzēji, kas var darboties angļu valodā. Fotogrāfiju ar kalnu un sauli es biju pievienojusi arī savai atbildei, un tā aizsākās mūsu draudzība, kurai vēlāk senās saknes atradām tieši Ēģiptē. 

Lai arī Džena bija sajūsmā, ka esmu gatava uzņemties grupu vest arī viena, manī vēl bija diezgan liela nedrošības sajūta, vai vispār kāds gribēs. Bija pienākušas novembra beigas un, kārtējo reizi mācot manifestācijas tehniku un veidojot nākotnes laika līniju, stāstīju saviem studentiem sapni par braucienu uz Ēģipti. Kad pienāca laiks meditācijai, jutu, ka ne tikai vadu šo meditāciju, bet arī pati tajā piedalos. Uz brīdi nokļuvu vairāk kā 10 gadus senā pagātnē, kad reiz kādai jautrai kompānijai biju noorganizējusi braucienu ar prāmi. Biju izbrīnīta par šo faktu, jo tas no manas atmiņas bija pagaisis, taču tas palīdzēja apzināties savas prasmes un rakstura īpašības, kas plānošanas procesā ļoti noder. Labi, sasmēlusies spēku, prieku un iedvesmu devos uz nākotni, kur sajutu sevi siltās smiltīs zeltainā saules gaismā. Es biju tur. Kaut kur fonā jutu piramīdas, taču svarīgākā bija tieši Sfinksa. Saules siltuma un smilšu sajūta šķita tik īsta, likās, ka varu to visu sataustīt ar rokām. Kad pienāca laiks izveidot saikni ar savu nākotnes Es, kas palīdzēs nonākt līdz šim brīdim, sekoja pārsteigums, jo ieraudzīju spožu staru, kas nāca no Sfinksas un iespiedās manā pierē tieši trešās acs rajonā. 

"Sāc no otra gala! Sajūti savu jā, un mēs palīdzēsim ar pārējo. Atceries, ka šoreiz jāsāk no otra gala" - balss šķita gandrīz magnētiska. Es dzirdēju un jutu šo aicinājumu katrā savā šūnā un zināju, ka arī pārējie cilvēki man jāuzrunā tieši šādā veidā. Tas nekas, ka puse sākotnējo gribētāju atbira jau pēc dažām nedēļām. Man bija ļoti svarīgs tieši pirmais impulss, ka ir cilvēki, kurus uzrunā doma, ideja un vēstījums, bez tā es nebūtu saņēmusi savus drosmes vitamīnus pieņemt lēmumu, rīkoties un organizēt. Es par jaunu atklāju savus talantus, kurus biju nepelnīti piemirsusi. Vēlāk radošajā procesā ar grupu kopā izgājām cauri interesantam procesam par kopējās kases pelnīšanu, kas caur meditāciju deva labumu gan mums pašiem, gan arī daudziem citiem cilvēkiem. Arvien vairāk sāku sajust ne tikai Sfinksu, bet arī citus savus pavadoņus, kuri grūtākos brīžos pielēja manu zemapziņu ar saules gaismu un atgādināja, ka ik soli tieku atbalstīta. 

Man pašai šķiet, ka trīs mēneši ir ļoti ātrs laiks, lai šādu projektu realizētu. Dienā, kad starp simtiem citu tūristu stāvēju pie Sfinksas, manī bija pilnīgs miers. Nezinu, ko es gaidīju. Varbūt sajūsmu, ka beidzot esmu vietā, par kuru sapņoju kopš bērnības, varbūt skudriņas vai taureņus vēderā. Nezinu. Bija pilnīgs miers. Kādā brīdī arī sapratu, ka miers ir galvenais Sfinksas vēstījums man. Kad apkārt ir daudz cilvēku, kas rauj katrs uz savu pusi, kāds kaut ko grib, kāds ķēmojas, kāds izrādās, tu vari būt pilnīgā mierā un turpināt būt, kas esi, un darīt, ko dari. Tu vari palikt uzticībā sev, savai sajūtai, zināšanai, misijai, degsmei, kalpošanai, savai būtībai, un ar to ir pietiekami. 

Ir sajūta, ka mēs esam satikušās jau atkal. Esmu atguvusi kādu daļu sen aizmirstas vēstures manā dvēseles ceļā, un ar to nekas nebeidzas. Ir vēl vairāk drosmes un aizrautības doties jau atkal tur, kur sajutīšu nākamo saucienu.

Nav komentāru

Komentēt