Mazliet par ķermeni

Pēc nepilna mēneša man būs 40, un tāpēc intensīvi jūtu un skenēju aizspriedumus, prāta programmas un ierobežojumus, kas pa dažādiem ceļiem ienākuši arī manā mentālajā laukā. Godīgi, katru reizi, kad no kāda esmu dzirdējusi - "nu ko tu gribi, nav jau vairs 20" - es patiesi noskurinos. Manā sajūtā tas ir kā tāds liels nospiedums vai zīmogs, ko paši labprāt sev uzliekam un ar ko mēģinām ieprogrammēt arī citus. Jā, cilvēka ķermenim ir ierobežojumi, taču saistībā ar gadskaitļiem tie ir ļoti individuāli un dažādi. 

Varbūt tieši dažādu apkārtējo viedokļu un manu pārdomu dēļ izvēlējos fiziskā ķermeņa tēmu individuālajai sesijai. Tikos ar vienu no pēdējās mācību grupas dalībniecēm, kas pati ir no Vjetnamas. Man bija tik liela ziņkārība izdzirdēt viņu runājam savā valodā, ka to arī palūdzu savas meditācijas ievadā. Nezinu, kā ir citiem, taču es dzirdu mūziku. Jau ne pirmo reizi - kad cilvēks runā savā dzimtajā valodā, tie ir īpaši frekvenču un gaismas kodi, kas kā melodija ienāk manā laukā. Sajūtot spilgtu gaismas lauku visapkārt, jautāju viņai, pie kura soļa meditācijā esam tikušas. Atbilde mani nepārsteidza - savienošanās ar savu Augstāko Es. Tālāk turpinājām angļu valodā.

Mēs pieskārāmies daudziem brīžiem dzīvē, kad esmu jutusi bailes, jo jābūt labākajai un nedrīkstu kļūdīties. Ķermenis signalizēja, kā tas izpaužas tagad. Ieraudzīju sākotnējo cēloni, ieelpoju un izelpoju, arī tam bija jānotiek. Pēc tam izvēlējos savienoties ar savu veselāko, aktīvāko un dzīvespriecīgāko versiju, lai šo enerģiju aktualizētu šodienā. Nebija brīnums, ka atcerējos vidusskolas gadus vieglatlētikas komandā. Es jau meditācijas sākumā zināju, ka došos uz turieni. Tas šķita tik loģiski. Šai brīdī neparasta sajūta pārņēma manu ķermeni, es vairs nejutu tā robežas. Visapkārt redzēju vien visu plašo visumu, zvaigznes un kosmosa telpu. Vērsu uzmanību uz iekšpusi - arī tur visums un bezgalība. Es esmu visumā, un visums - manī. 

Gandrīz kā skaidra balss manī ielija ziņa par ķermeni, kas ir tikai īslaicīgs pieturas posms šajā ceļojumā. Tas var šķist ilgi šobrīd, taču bezgalīgās pieredzes mērogā arī šī dzīve ir vien acumirklis. Fiziskais ķermenis ir iedots uz šo īso laika sprīdi, taču tas, kas tu esi, paliek mūžīgs. Ķermenī, ar ķermeni, aiz ķermeņa un tam pāri, viscaur visumā. Ir kādas lietas, ko var izdarīt, kamēr tajā esi. Ir kaut kas, ko nevar, taču par to nav vērts satraukties. 

Šodien atcerējos, ka esmu pati sava iedvesma, dzīvesprieks un vitalitāte. Es izvēlos, kā mijiedarbojos ar sevi un citiem, un esmu piefiksējusi, ka arī šeit laiku pa laikam ierakstu, lai nofiksētu kādu sajūtu. Viss šķiet tik mainīgs, un man negribas pazaudēt vai aizmirst kādus no sev svarīgajiem mirkļiem. Zinu, ka tā var būt arī šķietamība, taču ļauju sev izpausties tieši šādi. Pat tagad it kā ieraugu varbūtības, kur šie ieraksti var aizvest tālāk, taču pats interesantākais man šķiet tas, ka nekad jau nevar zināt, kuras no tām izspēlēsies realitātē.  

Nav komentāru

Komentēt