Mēs tiekamies atkal

Es neatceros, vai mēs sākumā runājām par nodomu, par mērķi šim ceļojumam. Kopš sevi atceros, mani ir urdījusi ziņkārība, kā iespējams redzēt iepriekšējās dzīves. Manuprāt, arī toreiz šajā pieredzē devos ar tādu kā avantūrisma sajūtu - paskatīties, kas notiks. Ķermenis jutās smagnējs un peldošs, es atbildēju uz jautājumiem, ko man uzdeva, bieži arī sajūtot savu iekšējo dialogu un šaubas, vai kaut kas no tā vispār ir īsts. Kā mazas filmiņas vai fotogrāfijas gar acīm slīdēja fragmenti no citām pieredzēm gan uz Zemes, gan starp dzīvēm. Toreiz biju ļoti aizkustināta un pārsteigta par satikšanos ar saviem sargeņģeļiem, taču tagad, kamēr rakstu šīs rindas, atceros, ka jau toreiz satikos ar arkturiāņiem. Viņu vieglā, priekpilnā enerģija mani laipni sagaidīja, kad sāku doties Timeline Healing ceļojumos, taču tagad atskārstu, ka jau toreiz viņi mani sveica savā manierē, vienīgi es nezināju, kas tie tādi ir. 

Šajā ceļojumā bija viens īss brīdis, kad sastapos ar traģiskās nāves pieredzi. Dodoties no vienām atmiņām pie citām, pēkšņi sajutu, ka esmu ūdenī. Redzēju stiebrus un saknes, tur bija sekls, nočukstēju, ka esmu kaut kur Āzijā. Tajā brīdī jutu spēcīgu vilkmi, kas mani cēla augšup. Uz mirkli ieraudzīju mazu meitenīti ar tumšiem matiem, kas gulēja uz mutes ūdenī, blakus bija vīrietis un apgāzusies laiva. Pēc šīs atmiņas apskatīšanas man pārgāja bailes no kāpšanas ūdens transportlīdzekļos, ko biju piedzīvojusi jau kopš bērnības. Vienmēr bija bail, ka tūlīt piedzīvošu kritienu, taču nu bija ienācis vieglums. Es gan vēl nezināju, ka vēlāk pie šīs atmiņas atkal atgriezīšos. 

Mans pirmais ceļojums uz Ēģipti 2020. gadā un daivinga pieredze atklāja manu lielāko spēku un vājību vienlaikus - ūdeni. Biju satikusies ar nozīmīgu dvēseli savā ceļā - tēti, kurš toreiz mani nenosargāja, taču šajā dzīvē droši, pēc labākās sirdsapziņas izveda cauri sarežģītai pieredzei, jo panikas lēkmes arī man bija kas jauns. Gan Laika līniju meditācijas, gan arī darbs pie Lemūrijas un Atlantīdas stāstu tulkošanas ļāva man atrisināt arī attiecības ar ūdens tematu, lai jau pēc 2 gadiem vēlreiz Ēģiptē es patiesi izbaudītu zemūdens pasauli. 

Nekad nebiju aizdomājusies par kādām detaļām mazās meitenītes dzīvē, man bija tikai šis kadrs zem ūdens un ātra pacelšanās virs tās vietas, līdz kādā dienā, runājot ar vienu no dvēseles māsām par pieredzi informatīvā lauka nolasīšanā, viņa dalījās ar atmiņām, kad citā dzīvē zaudējusi savu mazo meitiņu. Man dauzījās sirds un bira asaras. Sāku runāt, un balss aizlūza. Pēc mirkļa raudājām jau abas. Manuprāt, šī bija pati pirmā reize, kad piedzīvoju spontānu atmiņu atvēršanos, nelietojot nekādas specifiskas tehnikas. Nu ja, tur taču bija jābūt arī mammai! Un cik interesanti dzīve mūs ir savedusi kopā citās lomās.

Šodien abas kopā bijām mazā elpošanas praksē. Pēkšņi, kad viņa gulēja manā priekšā, vēl pirms pirmā pieskāriena, es ieraudzīju savu mammu, to mammu, ar kuru biju kopā pavisam mazu laiku. Sajutu visu bēdu, skumju un vientulības nastu, kas viņai stiepās līdzi dzīves garumā. To, ka katra pieredze ir subjektīva un ka mēs zinām tikai savu stāsta daļu. Katra reize šajā dzīvē, kad mēs tikāmies, atkal un atkal plēsa viņas brūces, par kurām es pat neaizdomājos. Šodien ļāvu sev būt kopā ar viņu un elpot skumjas, bēdas un sāpes kopā ar prieku un atziņu, ka ceļš nekad nebeidzas. Mēs atkal un atkal satiekamies dažādās lomās un vietās, lai iegūtu pieredzes un apgūtu mācības.

Šodien mēs lūdzām par mātēm un tēviem, kas zaudējuši bērnus. Par bērniem, kas agri zaudējuši vecākus. Par ģimenes locekļiem, draugiem un visiem citiem, kas iesaistīti šajās pieredzēs. Par tiem, kas tika galā ar skumjām, un par tiem, kas netika. Sūtot mīlestību katrai dvēselei, mēs apzināmies, ka nevaram ietekmēt visu, taču katra mazā enerģijas lāsīte nonāk tieši tur, kur tai jābūt, ieņemot savu vietu visuma simfonijā. 

Vienkārši esot. Cilvēks cilvēkam. 

Nav komentāru

Komentēt