Es eju pa dzīvi, jūsmojot, izzinot, nemitīgi apgūstot ko jaunu un arvien niansētāk jūtot to, kas mūsos un apkārt.

Kad vēl strādāju skolā, dzirdēju, ka visus skolotājus var sadalīt 2 grupās - tie, kas tādi pēc diploma un otri, kas pēc būtības. Otrajiem var pat nebūt diploms, bet visu dzīvi tie brīvi dalīsies ar visu vērtīgo, ko uzzina un kas var noderēt arī citiem.

Pēdējos 9 gadus, ko pavadu intensīvā pašizaugsmes un atklāsmju ceļā, es redzu, kā laiku pa laikam mainās mans fokuss un cilvēki, kas pie tā pievelkas.

---

Tie, kas vēlējās elpošanas, apzinātības un balss tehnikas nomainījās pret tiem, kas ar mani kopā sāka zīmēt neirografiku, un es redzēju, ka tā strādā un ko iespējams ar zīmējuma palīdzību gan atrisināt, gan sasniegt. Vēlāk lielākā cilvēku kustība manā laukā sākās ar Laika līniju tehnikas apgūšanu un Akaši hroniku lasījumiem, kas sākumā pie manis atveda visus tos, ar kuriem esam izgājuši cauri līdzīgām dzīves pieredzēm. Es burtiski piedzīvoju to, ko saka - palīdzot citiem, mēs palīdzam paši sev, un pirmos manas prakses mēnešus mēs kopā dziedinājām arī visu manu dzīvi. Kļūstot par tehnikas pasniedzēju, nu jau jebkurš process kļūst arvien dziļāks un jaudīgāks.

Pēdējo mēnešu laikā pie manis visvairāk sarunu ir par cilvēka dizainu (Human design), un tas man šķiet gandrīz kā dzīves izspēlēts joks. Man pašai nebija ne jausmas, ka kaut ko lasot un interesējoties tikai sev un par sevi, pēkšņi var ielīt milzīgi informācijas faili, un kopīgajās sarunās atliek tikai nobrīnīties, kā es to visu esmu paspējusi apgūt.

Visinteresantākais ir tas, ka dizains man tikai apstiprina tās lietas, ko par cilvēkiem esmu jau redzējusi un jutusi pati un ko ar kolēģēm reizi pa reizei nosecinām, ka Hronikās jau arī tas pats.. Jā, lasām no gaisa, no Visuma vai Kosmosa, pie tam, precīzi.

Zinu un redzu, ka cilvēcei ir cerība uz skaistu nākotni. To es secinu pēc cilvēkiem, kas nāk uz konsultācijām. Redzu un jūtu to lielumu, kuru man ir tas gods palīdzēt atvērt, uzfrišināt vai mazliet piekoriģēt virzienu.

Mīlestībā