Reiz kursos dzirdēju, ka visas jaunās ieceres un projektus ir vērts turpināt 9 mēnešus, un tikai tad novērtēt rezultātu. Tāpat kā bērniņš, kas šo laiku pavadījis mammai puncī, nu ir gatavs dzīvei šajā pasaulē, arī uzsāktais projekts var pāriet nākamajā stadijā vai arī beigties. Mūsu laikmetā, kas pilns ar fāstfūdu un skaļām reklāmām, ir daudz cilvēku, kas gadiem ilgi tiecas pēc svešām virsotnēm, nejūtot gandarījumu, vai arī otrādi - padodas pie pirmajām grūtībām, aizmirstot par pacietību. Esot notikumos, grūti izsvērt - šī ir pacietības mācību stunda, kas ļauj ieskatīties dziļāk sevī un nolobīt kādu lieku slāni, vai arī tiešām šī lieta nebūs man piemērota. 

Man palicis atmiņā, cik bieži es uzaugam dzirdēju frāzi "tu esi pārāk jūtīga". Protams, visu laiku tas vilkās pakaļ kā kāds kauna traips, un es uztrenēju spēju paciesties, pietēlot, nomaskēt, visu laiku skenējot apkārtni un cilvēkus, pamanot katru sīkumu sejas izteiksmē, žestos, vārdos un pat starp tiem. Lai tikai viss būtu labi! 

Daudzi no mums zina, ka viss notiek saskaņā ar universāliem kosmiskajiem likumiem tā, lai neizjauktu sistēmas kopējo balansu un harmoniju. Piedzīvojot savu individuālo dvēseles evolūcijas ceļu, kādā brīdī mums parādās iespēja lauku ap sevi ietekmēt mazliet vairāk (nekā vakar). Tad mēs varam piedzīvot brīnumainas atklāsmes, ļoti ātru domu un ideju materializēšanos, kā arī saņemt atbildes gandrīz vai tūlīt. 

Pirms kādiem gadiem manā redzeslokā "nejauši" nonāca kāda filma, kur futūristiskā vidē tika izspēlēts tas, cik grūti ir rīkoties cēli un domājot par citiem, ja ir apstākļi, kas visu sarežģī. Vēru ciet acis pie visiem nepatīkamajiem vardarbības skatiem, jo sekoju līdzi tēmai par sabiedrības vērtībām, slāņiem, morāli, resursiem un izdzīvošanu. Radītās problēmas risinājums slēpās vienkāršā labestības aktā, kam sekojot, visi stāsta varoņi tiktu galā ar savu uzdevumu, taču dažādu apstākļu dēļ viņi līdz tam netiek, jo ieslēdzas instinkts - izdzīvo stiprākais. 

Kad man bija 10 vai 11 gadi, es biju izlasījusi visas pieejamās pasaku grāmatas, un vecāki man iedeva kādu romānu par kapeņu laupītājiem senajā Ēģiptē. Mana mīlestība pret šo zemi iedegās jau no pirmajām lappusēm. Varēju stundām ilgi sēdēt skolas bibliotēkā un lasīt ēģiptiešu un sengrieķu mitoloģiju vai pētīt attēlus vēstures mācību grāmatās. Zināju, ka kaut kad nonākšu Kairā pie piramīdām un Sfinksas, taču man nebija ne jausmas, ka jāpaiet vēl vairāk kā 20 gadiem.

Es eju pa dzīvi, jūsmojot, izzinot, nemitīgi apgūstot ko jaunu un arvien niansētāk jūtot to, kas mūsos un apkārt.

Kad vēl strādāju skolā, dzirdēju, ka visus skolotājus var sadalīt 2 grupās - tie, kas tādi pēc diploma un otri, kas pēc būtības. Otrajiem var pat nebūt diploms, bet visu dzīvi tie brīvi dalīsies ar visu vērtīgo, ko uzzina un kas var noderēt arī citiem.

Pēdējos 9 gadus, ko pavadu intensīvā pašizaugsmes un atklāsmju ceļā, es redzu, kā laiku pa laikam mainās mans fokuss un cilvēki, kas pie tā pievelkas.

Pirms 10 gadiem pirmo reizi devos regresijas ceļojumā. Sākumā atcerējos sevi vakardienā, tad pirms nedēļas, vairākiem mēnešiem, gada, 10 gadiem, un nu jau atrados jūras krastā citā valstī, kur jutu smiltis, sauli, vēju, un smējos, jo manas pēdas kutināja mazie akmentiņi. Mans prāts vēl izmeta šaubu līkloci - kā tad tā, mani taču solīja sākumā aizvest līdz bērnībai - taču nu jau bija pārāk interesanti vērot, kur esmu nonākusi. 

Atceros pirmo reizi, kad spogulī pamanīju dažus sirmus matus. Sekundes simtdaļā izsvārstījos starp dažādiem galējiem stāvokļiem. Vienmēr ir tik interesanti vērot sevī šīs svārstības - dažreiz ir sajūta, ka varu piemērīt gandrīz katru no sabiedrībā esošajiem viedokļiem, it kā tas būtu arī mans. Varēju iekrist upura sajūtā ar nenovēršamo "ak, nu jau vecums" un acumirklī pārslēgties uz "beidzot viedums būs redzams". Beigās paliku pie intereses - diez, kā būtu, ja šai laikā nebūtu bijusi arī pandēmija un iepriekšējo dzīvju pieredžu atcerēšanās? 

Kāda sena leģenda vēsta, ka debesīs parādās jauna zvaigzne, kad piedzimst cilvēks. Tā kalpo kā saikne ar debesīm un atbalsts dzīves ceļā. Ja zini tās vārdu vai atrašanās vietu, tad efekts ir vēl lielāks.

"Tu ieej skaistā pļavā un ieraugi mirdzošu gaismas bumbu. Šajā "bumbā" ir noglabātas kādas senas zinības. Pieskaroties šim kupolam, tiek nolasīts Tavs gaismas kods - DNS struktūra, piekļuve tiek iedota."

Jau vasarā sajutu Ēģiptes vēsmas. Gan caur grāmatu, ko tulkoju, gan arī caur piedāvājumu tur rīkot kopīgu pasākumu ar savu skolotāju. Šie plāni nākamo mēnešu laikā pamainījās, taču rudenī pēc Anetes jautājuma - kad Tu vedīsi grupu uz Ēģipti? - sajutu tik ļoti pazīstamo aktivācijas enerģiju. 

Uzzinot, ka Timeline Healing metodes autors Sal Rachele Eiropas tūrē tomēr neapmeklēs Latviju, nedaudz sapīku, tomēr ātri ieraudzīju, ka dzīve man dāvā iespēju apmeklēt Bulgāriju vai Rumāniju darba darīšanās. Pēc nelielām pārdomām un avio piedāvājumu izpētes mana izvēle krita par labu Rumānijai. 

Ir tādas reizes, kad, saņemot pakalpojumu pastā, veikalā, klientu apkalpošanas centrā vai citur, aizej gandrīz ar sajūtu, ka esi šo cilvēku iztraucējis ar savu klātbūtni. Paskatoties formāli, viss ir kārtībā, pakalpojums vai prece ir saņemts, uz jautājumiem ir atbildēts, taču pēcgarša paliek. Sliktāk, ja ar šo sajūtu nākas sadzīvot pēc kādas konsultācijas pie palīdzošo profesiju speciālistiem, tad var gadīties, ka palīdzības vietā ir saņemts noniecinājums. Socionikā mēs apskatām cilvēku iedalījumu loģiskajos un ētiskajos tipos, kas daļēji šo izskaidro, taču pati esmu novērojusi vairākas lietas, kas vairāk saistītas ar katra individuālo izaugsmes līmeni un vērtībām.

Ja es nebūtu sekojusi sajūtām doties un izmēģināt, nebūtu nonākusi, kur esmu šobrīd. Man bija daudz priekšstatu un pieņēmumu par sevi, ko varu un nevaru, taču tieši darīšana vienmēr bijusi tā, kas palīdz atklāt arvien jaunas savas šķautnes un iespējas. 2021. gada 26. septembrī es kļuvu par Timeline Healing Technique skolotāju, tāpēc septembris man kļūst par laiku, kad atskatīties uz paveikto.

Bieži vien mūsu cilvēciskajai daļai gribas, lai kāds pasaka priekšā, ko es te daru, kas ir tā lielā misija, kuras dēļ piedzimu, kāds solis šobrīd būs pareizākais un kā to vislabāk realizēt. Atbilde ir gaužām vienkārša - tavs uzdevums ir nodzīvot dzīvi atbilstoši savai enerģētiskajai struktūrai (talantiem utt.), kā arī iemācīties mīlēt sevi un citus. Šajā brīdī daudzi piedzīvo vilšanos, jo ego nav saņēmis tik ļoti kāroto "nozīmīti", kas ļautu sajusties īpašākam kā citi.

Kad man jautā, kuru savu studentu es varētu ieteikt kā labu speciālistu, pie kura doties uz Laika līniju dziedināšanas meditāciju, es viennozīmīgi atbildu - jebkuru no viņiem. Man ir sajūta, ka atsauksmju laiks ir beidzies. Tas, kas der un patīk man, var būt nevietā un nelaikā kādam citam. 

Vēlreiz izgāju Laika līniju dziedināšanas apmācību 3. līmeni. Sajutu, ka jāpiesakās un jāizdara. Nebija sajūtas par kādām lielām traumām, kur būtu nepieciešams grupas spēks un atbalsts, vienkārši doma, ka man svarīgi tur būt. Pēdējos gadus arvien apzinātāk mācos noticēt katrai savai sajūtai, kas kaut kur aicina, jo pēc tam seko paplašinošas pieredzes. Tāpat pēdējā laikā arī piesakās notikumi, kur jāpasaka nē, un nu jau vairākas reizes ir nācies sev teikt - nu tu taču jau sākumā juti, ka nebūs. Jā, mācos cilvēcīgi - ejot, klūpot un ceļoties.